Nav jau tā ka esmu pazudusi pēc pirmajiem ierakstiem. Darbojos, viss notiek. Tikai to aprakstīt kaut kā nesanāk laika.
Sākšu ar to ka novembrī biju apraudzīt savu mīļo meitiņu, kura Roterdamā auklē mīļpuisīti Duco.
Ak, tas bija mans pirmais lidojums. Kad izkāpu no lidmašīnas, tad pirmā doma bija- atpakaļ jāiet būs kājām. Bet pasteidzoties notikumiem pa priekšu, atpakaļceļš bija vispār ekselents- gan pacelšanās, gan nolaizšanās.
Tīri sadzīviski, man ļoti grūti bija pierast pie tā ka apritē tikai laistas 4 valodas- latviešu- es ar Lindu, ar Renāti runājām krieviski, Linda ar visiem runā angliski, pat ja mēs ar Renāti runājām krieviski, viņa komentēja angliski, un paši vecāki vēl runā dutch. Āaa, un mamma ar mazo runā vēl lietuviski. Nu jā par manu angļu valodu- kad runā lēni es visu saprotu un esmu labi audzināta suņa līmenī, kas saprast saprot, bet pateikt nevar( fui, kauns)
 |
| Amsterdamas viens no kanāliem. Lai vai kā nekādi nožogojumii nav. Tā ka pīpējat droši, un ejiet staigāt :) |
 |
| Sēnes, sēnītes un vēl viskautkas, lai tikai nauda nāk. |
Nu jā, tad nākošajā dienā Lindiņš bija jau
ieplānojis braucienu uz Amsterdamu. Par šo es varu pateikt vienu- man tā zālītes smarža vēl joprojām uzdzen šermuļus.... kas vēl- sarkano lukturu rajons- bez komentāriem. Es saprotu ka tas viss ir bizness, bet nu..
Nu un nākošā diena bija vispār uz urrā, kad mēs iemēģinājām sabiedrisko transportu. Prieks, ka sabiedrisko transportu nav jāgaida ilgāk par 5 minūtēm. Tad vēl sistēma ar e-talona fiksēšanu iekāpjot un izkāpjot. Tad nu apmeklējām iepirkšanās centru(es sapratu ka lielākais) un arī tikām (ar piedzīvojumiem) uz IKEA. Es taču gribēju apskatīties kas tas par zvēru ko visi slavē.
Nu un tālāk sākās parasta ikdiena, jo Lindai bija jāstrādā- jāauklē Duco. Bet es varēju atpūsties ilgāk paguļot, gan ejot pastaigās pa pilsētu.
 |
| Šī bija viena no saulainākajām dienām. |
Kad Linda stāstīja, ka divreiz nedēļā zem viņas logiem notiek tirgus, es nesapratu, par ko viņa tā priecājās, kamēr pati to prieku neizbaudīju. Mans kāmis apstulba, un tā apstulba, ka pašās beigās gandrīz neko nenopirka. Stāsts ir par vienu ielu no laukuma, kur visā ielas garumā ir audumi un cenas sākot no 1 Eur par m.Laikam lielākā cena ko redzēju bija 5 Eur par vilnas mēteļauduma metru. Audumu kalni. Krāsas, faktūras, un tas viss ielas garumā. Ne velti, pēc nedēļas ieejot Abakhanā es izstaigāju, neko nenopirku. Un nejautājat man, par ko es tagad sapņoju- nu protams, ka gandrīz katru otro nakti pa sapņiem esmu tur.
Kā jau katra valsts, kurā ir pabūts, dod kaut kādas atziņas vai salīdzinājumus, tā arī šis brauciens, man vēl ilgi lika salīdzināt dzīvi te un tur. Man ir jāsaka liels paldies par uzņemšanu Renātei un Hansam- Par to ka man ar viņiem tiešām bija laiks pārrunāt kā ir dzīvot te un tur. Par to ka viņi ir uzņēmuši Lindu savā ģimenē, un cenšas dot viņai visu to labāko.
